Baltijas dzintars rotāja Tutanhamona vainagu, tajā laikā to uzskatīja par vienu no vērtīgākajiem akmeņiem. Informācija par dzintaru ir atrodama Homēra Odisejā. Feniķiešu tirgotāji akmeni sauca par Sahalu, tas ir, sveķu pilieniem, kas tas patiesībā ir.
Vētras laikā Baltijas jūrā viļņi paceļ mazus priekšmetus pat no apakšas, tāpēc peldošais dzintars atrodams arī jūras zālē, kas šūpojas sērfā. Oļi ir sastopami arī oļu līčos zem ūdens. Vētras šajās vietās tikai aukstā laikā, tāpēc dzintara “ķērāji” valkā īpašus hidrotērpus, lai izvairītos no hipotermijas.
Daži vietējie iedzīvotāji dzintaru ķer ar stiepļu tīkliem, kas piestiprināti pie gariem stabiem. Ar šiem rīkiem zvejnieki smeļ zāli no piekrastes. Aļģes tiek rūpīgi sakārtotas, meklējot dzintaru. Zāli, kas atrodas tuvu krastam, ir vieglāk uzņemt ar regulāriem un bieži grābekļiem.
Dzintara ķeršana pamazām kļūst par izklaidi vai sporta veidu. Sacensības notiek Krievijā (galvenokārt Kaļiņingradā), Vācijā, Lietuvā un Polijā. Šī pārakmeņojušā koka sveķu noķeršana vairāk līdzinās zelta ieguvei. Lai piekļūtu sacensībām, pietiek parādīties īstajā vietā un laikā.
Sacensībās Kaļiņingradā piedalās aptuveni simts cilvēku, kuri no agra rīta līdz vēlai naktij ar īpaša aprīkojuma (tīkla, grābekļa un liekšķeres) palīdzību sašķiro tuvākās aļģes un smiltis. Nav nepieciešams iekļūt pašā jūrā vai karjerā.
Reizēm sacensību organizatori iepriekš sagatavo īpašu gumijas baseinu, ap kuru izkaisītas dzintara skaidiņas. Uzvar tas, kurš savāc visvairāk pārakmenējušos sveķus noteiktā laika periodā.
Dzintara zveja kļūst arvien populārāka. Polija jau ir rīkojusi 11 pasaules čempionātus šajā neparastajā sporta veidā. Pēdējā no tām Krievijas valstsvienība ieņēma pirmo vietu starp ārvalstu komandām. Kaļiņingradā plānots rīkot Eiropas čempionātu dzintara makšķerēšanā.
Pieredzējuši pārakmeņojušos koku sveķu ķērāji apgalvo, ka labākie mēģinājumi tiek gūti ziemeļrietumu vēja un lielu viļņu laikā. Pie krasta mālā iesprūst daudz dzintara.
